Tikko esmu atgriezies no Tadžikistānas ainaviskajiem Fanu kalniem, bet sajūta, ka daļa no sirds vēl palikusi uz tām kalnu pārejām, kurās brīve, saule, vējš un neticamie skati paveras desmitiem kilometru tālumā.
Ši bija viens no ilgāk gaidītajiem ceļojumiem, par kuru sāku domāt pat vēl pirms Rover (ex-Postnos) izveidošanas. 80. gadu beigās mani vecāki devās tur ģimenes kalnu turiādē un diemžēl vai par laimi es biju pārāk jauns, lai spētu izstaigāt šīs takas.
Ar šo domu un vēlmi doties uz Fanu kalniem dzīvoju gadiem. Līdz pienāca 2019. gads, un biju apņēmības pilns izplānot savu maršrutu, lai aizvestu tur savu pirmo ceļotāju grupu. Sacīts – darīts. 2020. gada vasarā bija jānotiek pārgājienam pāri kalniem, cauri ielejām un ceļā uz dvēseles stāvokli, kas ir kalnu miers.
Šķiet pat lieki piebilst, ka 2020. gads uz visiem laikiem izradījās pavisam citādāks nekā plānots, un šis sapnis tika uzlikts uz pauzes. Tāpat arī 2021. un 2022. gadā, kurā iespēja braukt uz Faniem bija 50/50. Tad beidzot šī gada vasara bija tā, kurā uz Faniem varam braukt!
Neskatoties uz to, ka braucienu Rover mājaslapā biju pārbīdījis no gada uz gadu, kā arī lidojumu grafiks un izmaksas sen kā mainījušās, tas neietekmēja manu vēlmi un pats galvenais – arī grupas dalībnieku – entuziasmu pielāgoties izmaiņām, lai dotos ekspedīcijā!
Jā tieši tā! Tā bija ekspedīcija! Šis bija pirmais brauciens uz Faniem. Arī avantūra, jo mēs metāmies nezināmajā, kas reizē visu šo braucienu padarīja neaizmirstamu un brīžiem neprognozējamu, jo vairākas atbildes bijām atstājuši, kā arābi saka, “inshallah”!
Viss sākās ar to, ka bija pieteicies minimālais braucēju skaits un līdz ceļojumam bija atlicis mazāk nekā viens mēnesis. Sāku skatīties aviobiļetes un – bāc – nav iespējams aizlidot datumos, kādos plānots. Nodomāju, ka tad jau jābrauc nākamajā gadā, līdz brīdim, kad mans draugs Jānis Ābelnieks noteica:
“Nekā nebija! Lai tur vai kas, mēs braucam uz Faniem ŠOGAD."
Sākām pētīt otrreiz un izrādās, ka divu reisu vietā varam lidot ar trim. Nāksies pavadīt mokošas stundas lidostā, bet tas viss ir tā vērts apmaiņā pret Faniem! Kopumā brauciens sanāca par pusotru dienu ilgāks nekā sākotnēji plānots, bet tas nekas. Ceram, ka mūsu mīļie ceļotāji sapratīs. Laika saskaņot nav, tāpēc pērkam biļetes un tad jau redzēs, ko šamējie teiks. Sacīts – darīts! Biļetes kabātā, un dalībniekiem apstiprinām, ka ceļojums notiek! ☺
Kā jau kurpniekam ar tiem saviem apaviem, arī man augusts bija piepildīts ar neskaitāmiem darbiem, ceļotāju grupām, kas jānoorganizē un citiem pienākumiem, kas galvenokārt saistīti ar pāreju no ex-Postnos uz Rover. Laiks Fanu kalnu detalizētai izpētei palicis pavisam maz. Saplānoju visas galvenās lietas, kā nokļūt uz kalniem un pirms–pēc pārgājiena viesu namus. Par pārējo neuztraucos un zināju, ka tas atrisināsies esot uz vietas.
Pienāca laimīgais mirklis doties Faniem. Labrīt, Rīgas lidosta! Labrīt, grupa! Lidojums Rīga – Stambula – Almati – Dušambē, un mēs esam “taškentā”. Ārā +38 grādi, un grupa domā, vai tiešām siltās drēbes, ko liku paņemt ir nepieciešamas. Tā domājām mēs visi līdz pat noslēdzošajai pārgājiena dienai…
Ieradāmies Dušambē. Pēc samocītas nakts lidojumā, iečekojāmies vienīcā un bijām gatavi izstaigāt pilsētu. Tā pārsteidza ar neticamu pompozmu, greznību un laipniem cilvēkiem, kas ar mums vēlas fočēties. Vakarpusē ar vietējo taxi aizbraucām nobaudīt gardus ēdienus, un tad bija laiks atpūtai.
Nākamajā dienā sarunājām to pašu taxi, lai aizved mūs apskatīt Nurek dambi, kas ir otrais garākais pasaulē. Šī ceļojuma diena jau vien bija avantūra! Taksists, liekot roku uz sirds, teica, ka zina kur jābrauc, un būs laba ekskursijas diena. Pieminējām, ka vēlamies arī nopeldēties dambja ezerā.
Diena iesākās. Pēc apmēram stundu ilga brauciena nokļūvām vietējā guļamrajonā. Prasīju, kur tad te var peldēties? Saprotu, ka šamējais nemaz nezin, kur šeit un kas jādara! Ievedis mūs kaut kādā apšaubāmā ex-padomju laika atpūtas bazē ar dažiem vietējas nozīmes baseiniem. Sapratu, ka groži jāņem savās rokās.
Teicu: “Metam ripā un braucam uz Dambi!” Uz ko viņš man atbildēja, ka pie dambja nevar tikt, jo tas ir militārais objekts. Un bez caurlaides tur mūs nelaidīs. Es gan dzīvē dzīvoju ar citu pārliecību – ja ļoti grib, tad var visu! Sākām braukt. Zināju, ka pirms dambja ir skatu punkts, laikam iespaidīgākais ūdens ceļš kāds redzēts. Cauri kalnam izveidota masīva ūdens notece, kas izmet ūdeni virs upes apmēram 50 metru augstumā. Tāds spēks! Taksists arī teica, lai nofotogrāfēju. Tad es viņam prasīju: “Tu tiešām neesi šeit nekad bijis?” Uz ko viņš atbild: “Nē nekad. Tikai TV esmu redzējis.”
Apskatījuši šo vietu, mēs devāmies tuvāk dambim, kur mūs jau sagaida militārā policija. Tie saka, ka bez speciālās caurlaides nevar doties augšā un izņēmumu tur nav!
Beeet, kā izrādās – dolāri patīk visiem – un par augstu, bet taisnīgu samaksu, mēs devāmies ekskursijā ar pašu komandpunkta priekšnieka pavadību. 
Izbraucām gan ar laivu pa uzpludināto dambja ezeru, gan apskatījām visu, ko tur vien var apskatīt. Dienas otrajā pusē atradu vienu izcilu vietējo kafejnīcu, kas atradās netālu no dambja ezera, kur var gan labi papusdienot, gan atveldzēties peldē. Šajā dienā iemācījāmies, ka cilvēki Tadžikistānā ir laipni, bet ne vienmēr visu zina. Brauciens sāka iegūt mūsu mīļāko teicienu “fiftī/fiftī”.
Arlabunakti un labrīt! Esam gatavi doties pretim Fanu kalnu septiņiem ezeriem. Sagaidījuši divus džipu šoferus ar saviem rumakiem, kāpām iekāšā, lai taisnā ceļā dotos uz Faniem. Pa ceļam uzzinājām visas ģeopolitiskās aktualtātes, to, kā iet šofera ģimenei, kā ar ticību utt.
Bijām ieplānojuši palikt viesunamā pie 4. ezera. Satikuši viesunama saimnieku nolēmām izrunāt mūsu “minhauzena” pārgājiena plānu, jo man patīk iet un pārvarēt grūtības garos kilometros, ar daudz kāpuma metriem. Aprunājāmies, un viņš saka, ka ieplānotajam maršrutam vajag vismaz divas līdz trīs papildu dienas. Ieplānoto nav iespējams noiet, jo tas ir par daudz un par grūtu. Ko tas nozīmē? Nevar? Var un vajag! Vienīgais, ko sarunā atskārtu, ka viņam ir daļa taisnības. Mēs nevaram dienā veikt ap 2000 augstuma metru, nesot līdzi visas paņemtās mantas. Varbūt varam, bet tad tas būs nekomfortabli.
Ko darīt? Risinājums ir vienmēr.
Sarunājām, ka paņemsim vietējo kalniešu gidu un vēl dažus ēzelīšus ar pavadoni, kas varētu transprotēt mūsu mantas. Gids Abduls mūs sagaidīja aiznākamajā rītā. Viņš bija īsts kalnietis un Fanus pārzināja kā savu kabatu. Arī ēzelīšu pavadonis bija dzimis un audzis kalnos, bet šo taku nebija nekad gājis. Tas nekas. Viņa augstā atbildības sajūta pret darbu radīja pilnīgu pārliecību.
Viesunamā bijām plānojuši palikt divas naktis, lai dotos iesildošajā pārgājienā kalnā augšā pie trešā un ceturtā ezera. Sacīts – darīts! Jau tajā dienā fotogrāfējām visu, ko var, jo viss šķita neticami skaisti! Kā saka: “Wait for it!”, jo nākamās dienas pavērs īstās ainavas.
Pavadījuši noslēdzošo nakti viesnamā, bijām gatavi Fanu kalnu izaicinājumam! Uzreiz sapratām to, ka, ja sarunājam kaut ko, tas nenozīmē, ka tieši precīzi tajā laikā tas arī būs! Piemēram, ja brokastis ir 7.00, tad visticamāk tās tiks uzklātas 7.30, un tā bija gandrīz katru reizi. Tāpat arī iziešana pārgājienā. Tā tas vienkārši ir un mēs to pieņemam, jo kalnos laiks ir relatīvs.
Šodien mūs sagaida viens no posmiem, ko teorētiski vajadzēja sadalīt divos gājienos, bet es teicu – nekā, būs vienā. Diena iesākās ar vieglu pacēlumu no ceturtā līdz septītajam ezeram, sakrājot kādus 800 augstuma metrus. Nav daudz, un pusdienas laika pikniks pie septītā ezera bija ainavisks, mierpilns. Uzlādēja mūsu spēkus doties tālāk. Vietējais gids pa mazām kalnu takām aizveda mūs līdz savām mājām, kas ainaviski iekārtotas kalnu pakājē pie pārējas, kura vakarpusē mums jāpārvar. 
Ieaicinājis savā mājā, viņš mūs pacienāja ar tēju un svaigi ceptu maizi. Iepazīstināja ar saviem pieciem bērniem. Nākamajās dienās uzinājām arī viņa bēdīgo stāstu. Pirms mēneša viņš ir zaudējis tēvu, bet pirms divām nedēļām – sievu. Arī māte jau sen aizsaulē. Tā viņš ir palicis ar pieciem bērniem vecumā no 3 līdz 8 gadiem un māsu, kurai ir sava ģimene.
Dzīve šeit, maigi sakot, nav viegla, jo apmēram piecus mēnešus gadā, jācīnās ir par izdzīvošanu. Lai būtu kurināmais, ir jāžāvē dzīvnieku izkārnījumi un ar ēzeļiem no kalniem jānes lejā ogles, lai būtu siltums. Tāpat arī jāspēj sagādāt pārtiku bargajai ziemai.
Mazliet atvilkuši elpu, devāmies tālāk garajā kāpienā uz kalnu pāreju, kas šai dienai vēl piepluso 1000 augstuma metrus. Es ar ātrākajiem dalībniekiem kāpināju tempu uz limitu robežas, bet Jānis palīdzēja komandas dalībniecei, kurai iešanas temps bija pārliecinošs, bet mazliet lēnāks nekā pārējās grupas.
Uzkāpuši pārejā, bijām pamatīgi noguruši. Saule jau sāka slēpties aiz kalniem, bet mums priekšā vēl viss ceļš lejā, kā arī jāatrod vieta nakšņošanai. Noslēdzošā daļa bija mazliet mokoša, bet izdarāma. Līdz ar krēslu sasniedzām apmetni. Pulkstens rādīja 30 km un kādus 1800 augstuma metrus. Urā! Mēs to izdarījām! Sākām celt teltis un pabeidzām tumsā. Ar nepacietību gaidīju, kur ir Jānis ar gidu un vienu no grupas dalībniecēm. Ir jau tumšs, takas ir grūti saskatāmas un prātā iezogas domas par to, vai vispār viņi spēs tik tālu aiziet, jo vairumam no mums tiešām spēki bija izsīkuši. Oh! Pēc aptuveni stundas, kalnā pamanīju lukturu gaismu. Jā, tie ir viņi! Un drīzumā atlikusī komanda ieradās nometnē.
Šis bija mirklis, kurā labāk neprasīt, kā Tu jūties un vai viss ok? Nē, nav ok! Bija traki grūti, un spēks nav. Vai tāda būs katra diena, ko iesim? Šajā dienā mēs visi satikām sevi, satikām savu spēku robežas. Pēc tam jautāju, cik no mums šajā dienā spēja aizdomāties par ikdienas problēmām? Neviens. Mēs visi bijām klātesoši kalniem un mieram. Pat pārgurumā. Tā jau ir tā atbilde: mēs varam uzlādēt savas baterijas, pārvarot spēju robežas. Caurvijoties zvaigžņu pielietām debesīm, devāmies rast mieru mūsu telšu apmetnē.
Modušies ar sagurumu, zinājām, ka šī ir atslodzes diena. 24 km, bet uz leju. Ieplānots bija ātri nokļūt vienā mazā ciematā, kurā aizrunājām māju pie vietējiem. Beigās diena ar vairākām pauzēm un tējas dzeršanām ievilkās gana gara. Pa ceļam vēl vien vietējais ieaicināja mūs ciemos un par brīvu (jā, tā tas vēl šeit notiek) cienāja ar svaigi gatavotu plovu, melonēm, aprikozēm un gardu tēju. Teica, arī: “Kur tad jūs iesiet? Varat palikt pie manis un atpūsties.”
Jā! Tieši tāda ir Tadžikistāna! Cilvēki no sirds vēlas pabūt ar ceļiniekiem, aprunāties par to neprasot ne centa. Tā ir mīlestība pret līdzcilvēkiem.
Protams, mēs vēlējāmies palikt, bet ceļš ir ceļš, un tas mums ir jāveic. Vakarpusē sasniedzām ciematu, kur gādīga ģimene uzņēma mūs savā viesunamā. Nobaudījām vietējos ēdienus, parunājāmies par dzīvi, un Jānis pat aizvadīja spraigas šaha partijas ar saimnieka dēlu. Tas viss, kā ierasts, līdz kādiem plkst. 21.00, jo tā sanācis, ka ap šo laikudienā iekrātais nogurums liek doties pie miera. Rīt atkal agri jāceļas, jo priekšā otrā Minhauzena diena. Hah!
Pēc brokastīm 7.00, kad saule vēl slēpjas aiz kalnu grēdām, sākām pārgājienu. Brokastīs 1000 augstuma metri un tikšana pāri Guitan kalnu pārejai, kur tā pa īstam jau sākam apzināties šo kalnu varenību – neticami skaisto, mierpilno un skarbo. Uzkāpuši augšā vērāmies tālē, taisījām bildes un redzējām lejā ezeriņu, kur ieplānota pusdienu pauze. Ēzelīšiem bijām uzstutējuši līdzi arbūzu, un tad ar vienu no grupas dalībniekiem raitā solī nočāpojām lejā, lai dotos atveldzēties vēsā peldē. Kalnu ezeri nav silti.
Papusdienojuši un apēduši arbūzu, likāmies spēka pilni otrajam apmēram 800 metru kāpienam. Likās, ka tas nekad nebeigsies! Kāpiens bija stāvs, un katrs solis mūsu baterijas sēdināja neticami ātri. Pēdējie 500 metri pirms nākāmās pārejas likās velkamies mūžību un tad, sperot noslēdzošos metrus, pilnīgi viss dienas nogurums aizmirsās.
Whaaat? Tiešām! Tiešām te var būt tik skaisti? No šīs pārejas pavērās skats pār Kuli Kalnon ezeru un tā ieleju, kas ieskauta starp skarbām kalnu nogāzēm un kā ista oāze gatava uzņemt ceļiniekus. Liekas, mums visiem saskrēja asaras acīs par šo kalnu varenību un skaistumu. Pilnīgi viss nogurums bija zudis, un mēs devāmies lejā iekārtot apmetni. Šī ir vis-vis-visskaistākā vieta, kur jebkad nakšņots ar telti. Pie neticami skaista ezera ar masīvām kalnu nogāzēm, kas šķiet izceltas ārā no gleznas. Dzestra vakara pelde, silta tēja un šis skats lika sirdij notricēt. Ak Fanu kalni!
Nākamo rītu bijām ieplānojuši laisku, lai izbaudītu šo vietu. Brokastis, lēna apmetnes novākšana un esam gatavi ceļam tālāk. Pēc pirmajiem kilometriem sapratām, ka vienai no grupas dalībniecēm naktī ir bijis drudzis, un veselība, liedz doties uz nākamo pāreju. Tā ir 3780 metru augstumā un komplektā ar sāpošu galvu neko labu nesola. Pieņēmām lēmumu, ka Jānis kopā ar vietējo gidu dosies lejā ielejā meklēt transportu, kas varētu pārvest tuvāk uz nākamo apmetni.
Sakrājies pamatīgs nogurums. Šodien it kā tikai 1000 augstuma metri, bet tie bija smagi. Kāpjot ik pa brīdim atskatījāmies. Šī ieleja mūsu fotokameras piepildīja ar vēl jo vairāk ainaviskiem skatiem. Tā nu tikuši augšā atkal gandrīz vai saraudājāmies, jo bāc! Te ir tiiiik skaisti! Vienīgais, kas mazliet sāka biedēt ir tas, ka aptuveni 2 līdz 3 km atālumā kalni ir ietērpti melnos mākoņiem, kuros zibeņo.
Vējš ceļas spēkā un mēs pieņēmam lēmumu ātri jo ātri doties lejup. Saņemot kārtīgu vēju un lietu, nonākam lejā pie visskaistākā ezera – Alauddin. Šeit ir tūristu bāze, kurā atrodas viena telts ar galdu. Mēs paspējam uzcelt teltis, kamēr mazliet līst, un sanest mantas zem pusdienu telts. Noskatījāmies, kā vētra ņemas spēkā. Brrr... vēss vakars, bet mēs esam drošībā.
Atkal klāt ir tumsa, bet nav ne gida, ne Jāņa, ne arī viena no grupas dalībniecēm, kuru viņi pavada. Cenšos zvanīt no satelītelefona, bet Jāņa numurs ir izslēgts. Ai. Sāku jau domāt par to, ka ja nu viņi netika lejā, ja nu palika slikti. Visas domas, kas varēja noiet greizi. Līdz beidzot pēc divām tumsas stundām viņi parādās. Oh! Kāds prieks mums visiem!
Kāda bija viņu diena? Iespējams tik pat aizraujoša, jo atraduši ceļu lejā un arī transportu. Šoreiz gan par nesamērīgu cenu, bet nu labi – jābrauc vienā virzienā līdz mums bija 4 stundas. Džips aptuveni 10 kilometrus no mūsu apmetnes vairs nespēja pretoties stāvajiem kalnu ceļiem, un viņus izsēdināja. Bāc! Ko tālāk? Tiešām 10 km pargājiens? Un tad nez no kurienes esot parādījies vecs kamazs, kas brauc uz fermu. Salādējuši viņus kravas nodalījumā, uzveda augšup kalnos. Dažbrīd uz bedrēm esot palēkušies pat metru augstumā.
Vietā, kur paliekam, nav nekādu sakaru. Un tā bija problēma, jo bijām viens otru pārpratuši runājot par satikšanās vietu. Tā rezultātā viņiem mūsu meklēšana aizņēma divas stundas, jo vieta, kur bijām mēs, diemžēl bija pēdējā ko apskatīja. Nakts aizsegā viņi bija nogājuši arī 50 metru tuvumā gar mums, bet nebija redzējuši. Tas viss ir piedzīvojums! Silta tēja un smiekli par dienu visu nogludina, un ejam gulēt.
Labrīt! Šodien arī atļaujam sev laisku rītu, jo priekšā aptuveni 12 km un 1000 metru kāpiens uz Mutnyi ezeru. Rīts iesākas ar, iespējams, skaistāko kalnu ezeriņu apskati, kādi redzēti. Visi pakājē esošie ezeri pie nometnes ir tirkīzzilā krāsā un ir gluži kā skaistākajās Vidusjūras pludmalēs. Tikai šeit tie ir ietīti ar masīvām kalnu nogāzēm. Tā nu soli pa solim tuvojamies augstākajai nakšņošanas vietai pie ezera, kas atrodas blakus ledājam aptuveni 3600 metru augstumā.
Uzkāpuši sastapām melnus mākoņus tāpēc ātri saceļam teltis. Tēju iedzeram, bet vakariņām gan vairs neatliek laika, jo sākās vētra ar pamatīgu vēju un zibeņiem. Tuvākais no tiem šķiet iesper blakus teltij. Uff! Spraiga nakts! Naktī pa šķirbiņu redzu, ka vienam no grupas dalībniekiem vētrā tiek atrauts vaļā telts sāns. Lecu ārā no telts un dodos glābt vēl to, kas glābjams. Tas tiešām bija brīnums, ka viņa telts netika pilnībā iznīcināta tiks stiprā vējā.
Sagaidījuši rītu izrosamies ārā. Šeit ir pilnīgi cita klimata zona! Mugurā visas līdzi paņemtās drēbes, līst lietus, un melni mākoņi visapkārt staigā. Sagatavojam ātras brokastis un pa lietu novācam apmetni. Visi nosaluši, un spēks tāpat kā entuziasms arī vairs nav daudz atlicis, lai tik skarbos laikapstākļos dotos augstāk kalnos uz pārēju 4080 mvjl.
Par šo pārgājiena daļu es biju nobažījies visvairāk.
Pirmkārt, viesunama saimnieks brīdināja, ka tur ir ļoti grūti izziet un nerekomendē mūs to darīt. Otrkārt, šīs bažas apstiprināja arī viens franču ceļotāja blogs, kuru lasīju pirms brauciena, kas brīdināja, ka būs traki.
Ar daļu no grupas pieņēmām lēmumu, ka esam gatavi ekspedīcijai nezināmajā. Sāk celties pamatīgs vējš un to papildina sniegputenis, kas ātrā tempā visas mūsu takas aizputina. Mums jāiet tikai uz augšu. Ir auksti, ir ļoti, ļoti auksti, un mēs esam jau nosaluši jau pirms starta. Starp masīvām kalnu nogāzēm, pāri akmens nobirām mēs virzāmies tuvāk pārejai.
Pa ceļam esam jau samirkuši no sniega un joprojām salst. Vienai no grupas dalībniecēm trīc rokas un no aukstuma jautā, vai kādam nav papildu cimdi. Bāc! Cimdu nav, bet man somā ir divas dienas vilktas zeķes. Tas laikam iezīmēja mūsu izmisumu – viņa visas iepriekšējās dienas nebija gatava dzert no vienas tējas krūzes ar citiem higiēnas apsvērumu dēļ, bet manas divas dienas vecās zeķes ar lielāko prieku uzvilka rokās. Tas bija interesanti, un, kā pati pēc gājiena iesmēja, ka kādas divas reizes pat seju ar tām noslaucījusi.
Kad ir krīze, tad jebkas ir labi!
Pa ceļam uz pāreju viens no grupas dalībniekiem viegli paģībst (augstums, nogurums un sliktie laikapstālkļi ir darījuši savu). Pēc pārunām, iedodad enerģijas želeju, mazliet tēju, bet pieņemam lēmumu iet tālāk.
Uzkāpuši līdz plato, kur priekšā paveras stāvi noslēdzošie 300 metri pāri kalnam, paveras saules stari. Tie mūs sasilda un liekas, ka pat samīļo. Skatos un domāju – tik ļoti negribas griesties šinī mirklī atpakaļ, jo tā pāreja ir vairāk alpīnisms un stipri maz kas no pārgājiena. Bet tajā pašā laikā augša ir rokas stiepiena attālumā. Mēs dodamies. Saules stari aizmiglo acis, un mēs kāpjam. Leņķis kādi 50-60 grādi, viss ar sniegu klāts un apakšā klintis mijas ar lielāku un mazāku akmeņu nobirām. Kad bijām nogājuši trešdaļu, domājām, ka nav tik traki. Turpinājām iet un ejot gar vienu sānu, nonācām pie klints. Šeit ir jāšķērso akmens nobiru lauks un jāpārvācas uz prētējo pārejas pusi. Iecērtu ceļu sniegotajos akmeņos un visi tiekam pāri.
Kāpjam vēl augstāk, akmeņu nobiras paliek ar vien mazāk, tikai kāds metrs. Pie 70% uzkāpšanas mēs saprotam, ka nu gan ir dimbā! Visur ripo lejā akmeņi, kas pamatīgi apdraud zemāk esošo grupu. Turklāt vietā, kur es apstājos, ar ceļgalu turu ļoti lielu akmeni, kuru nevaru laist vaļā, jo šajā gadījumā tas trāpīs kādam no grupas.
Gaidu, kamēr visa grupa uzkāpj. Mums visiem trīc kājas, jo visi apzinās, ka viens nepareizs solis, un mēs ripojam lejā tieši tāpat kā tas akmens, ko palaižu vaļā. Ah. Vai tiešām reiz jāaiziet bojā? Ne uz priekšu, ne atpakaļ! Reizē saule ir pazudusi un vētra atgriezusies. Viss ir tik dramatiski, ka nav pat īsti risinājuma. Lejā nevaram, un augšā katrs solis ir vēl jo bīstamāks. Divas meitenes no grupas, kamēr turēju akmeni, ir pagājušas garām un tikušas līdz klintij, kur atkal ir jāšķērso pāreja horizontāli uz pretējo pusi. Tieši tā vieta, kurā tikai viens solis jebkuram no mums var būt liktenīgs ar kādu 200 metru ripošanu lejā. Sirds trīc, un šeit lielākā pateicība Inesei, kura, kamēr es turēju akmeni, atrada drošāko ceļu augšup. Urā! Redzu, ka viņa ar Agnesi ir pa 60-70% grādu leņķi tikušas augšā.
Ir traki auksti. Virzos tālāk un šķērsojot sniegoto nogāzi, pat nesaprotu, kur likt kāju. Apstāties arī nav kur un, balstoties uz nūjām, pārklunkurēju pāri. Atlikušos divus dalībniekus vairs neredzu, jo viņi ir no mums aklajā zonā. Nevaru pat pakonsultēt, ko un kā labāk. Tikai gaidīt. No pieciem esam trīs augšā, un lūdzu Dievu, lai atlikušie divi arī tiek.
Viņiem ir bail, es redzu, kā birst akmeņi un acu priekšā zibsnī domas, par to, kā kāds no viņiem vienkārši aizripo. Ilgākās 20 minūtes šajā ceļojumā! Viņi sāk parādīties mūsu skatieniem un lēnām, prātīgi tiek augšā. Tas laikam bija augstākais satuvināšanās mirklis visiem. Kopīgi pasākamies par to, ka esam dzīvi. Vējš un migla ir tāds, ka esam “nosaluši kā prusaki”. Nekādas bildes pat nenāk prātā, vienīgi skats uz nogāzes otru pusi, kas ir gandrīz tikpat stāvs, viss sniegā un nav īsti skaidrs, kur taka iet lejā.
Uzlieku savu pārliecības seju un saku: “Ejam! Es zinu kur!” Kaut gan iekšā ir neziņa, jo, ja sniegs ir tik pat daudz un iešana uz leju ir tāda pati otrā pusē, tad faktiski varam vai nu nosalt sniega vētrā vai vienkārši noripot no kalna…
Paldies Dievam! Leņķis uz leju ir kādi 45 grādi, un pa nobirām varam lēnām un prātīgi virzīties uz leju. Priekšā divu stundu sniegots nokāpiens un tālumā jau redzam, ka sniegs mitēsies. Kāpjam un kāpjam, slīdam, līdz beidzot tiekam ārā no sniega. Tad vēl kāda stunda līdz esam lejā. 7 stundu gājiens pāri pārejai ir noslēdzies. Redzam vientuļu kalnu ceļu. Tas jau nebūtu nekas, bet līdz pargājiena finišam ir vēl 24 km, bet mēs jau pilnīgā pārgurumā esam gājuši 7h. Pieņemam lēmumu uzvārīt tēju un apēst pusdienas. 
Pēkšņi no nekuriens parādās džips, kas brauc pretēji mums vēlamajam virzienam, bet jebkurā gadījumā apstādinu to un uzrunāju. Vēl augstāk par vientuļo ceļu ir raktuves, ko viņi brauc apraudzīt. No tām pēc mirkļa braukšot lejā smagā mašīna ar kravu, kura varēs paņemt trīs pasažierus. Mēs gan esam pieci, bet nekas – vismaz mūsu grupas daiļā dzimuma pārstāves varēs aizvest, bet es ar Jurčiku turpināšu ceļu. Pēc stundas gājiena lejup, parādās kravas auto, kurā iesēdinām meitenes. Šoferis saka, ka džips, kas brauca augšup, drīz brauc lejā un aizvedīs. Urā! 
Paliekam divatā ar Juri. Ejam un ejam, līdz tālumā parādās džips. Esam glābti. Iekāpjam pie vietējiem džigitiem, aprunājamies par mūsu ceļojumu, viņu dzīvi un stundas braucienā esam lejā ciematiņā. Tur satiekam meitenes un ar smaidu jau dodamies uz skaisto Iskanderkul ezeru, pie kura viesu namā jau gaida Jānis ar Olgu. Viņi veselības apsvērumu dēļ šo dienu bija izlaiduši. Labi, ka tā! Saule silda un noslēdzošie pieci kilometri paskrien nemanot.
Vēl pirms paša viesu nama satiekam tadžiku ģimeni, kas ar mums vēlas nofotogrāfēties uz ezera fona un par to uzdāvina vakara saldo ēdienu – arbūzu. Karsta duša, atpūta un vakariņas ar zvaigžņotām debesīm pār ezeru.
Urāaa! Tadžikistānas Fanu kalnu izaicinājums ir pievārēts!
Pie Iskanderkul esam ieplānojuši veselu brīvu dienu un, protams, to arī pavadām aktīvi. Aizejam uz tūristu bāzi, apskatām čūsku ezeru, pie kura tā arī nevienu čūsku nesaredzam, un lejup pa upi sasniedzam majestātisku 50 metru augstu ūdenskritumu. Tas viss notiek saules pielietā dienā ar pusdienām vietējā kafē pie ezera. Diena ir izdevusies, un visi laimīgi.
Nākamajā rītā, uzvilkuši pēdējās tīrās drēbes, varam kāpt busiņā un atgriezties Dušambē, kur izķemmējam vietējo tirgu, dzeram tēju lielākajā tējas namā pasaulē, sapērkam dažus suvenīrus un izbaudām pelnītu atpūtu.
Paldies grupai par izturību, paldies Fanu kalniem, kuru pārejās aizķērusies vēl joprojām mana sirds un paldies mieram ko sniedz daba, kas ļauj turpināt dzīvot un elpot!
